Slimības nauda

Saskaņā ar likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 7. panta pirmās daļas 5. punktu, 19. panta trešās daļas 1. punktu darba devējam ir pienākums izmaksāt no saviem līdzekļiem apdrošinātajai personai, kas cietusi nelaimes gadījumā darbā, slimības naudu par pirmajām 10 kalendārajām dienām 80 procentu apmērā no dienas vidējās izpeļņas.

Tādejādi norādāms, ka situācijā, kad darbnespējas pamats ir nelaimes gadījums darbā, darba devējam slimības nauda par darbnespējas lapu ir aprēķināma likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” noteiktajā kārtībā – izmaksājot dienas vidējo izpeļņu par darbnespējas periodā ietilpstošajām kalendārajām dienām, nevis tikai par darbinieka darba dienām, kā tas paredzēts likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36. pantā noteiktajā gadījumā un kārtībā, kad darbnespējas iemesls nav saistīts ar nelaimes gadījumu darbā.

Ja ir situācija, ka pārejoša darbnespēja iestājusies, darbiniekam nenostrādājot nevienu stundu, līdz ar to nav iespējams piemērot Darba likuma 75. pantā noteikto vidējās izpeļņas aprēķina kārtību, Valsts darba inspekcijas ieskatā, slimības nauda par darbnespējas lapu A būtu aprēķināma, ņemot vērā darbinieka darba līguma noteikumus par nolīgto darba laiku un darba samaksu.

Slimības nauda aizstāj darbinieka negūtos ienākumus darba nespējas gadījumā, pie tam tādas darba nespējas gadījumā, kura iestājusies darba attiecību periodā. Ja darbnespējas periods turpinās arī pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas dienas, darba devējam ir pienākums izmaksāt slimības naudu par darbnespējas lapu A līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanās dienai.

Līdz ar to darba devējam nav pienākums maksāt slimības naudu par laiku, par kuru darbiniekam darba alga nemaz nepienākas, proti, par laiku, kad darbiniekam nemaz nebūtu jāstrādā, ja viņam nebūtu iestājusies darba nespēja. Laiks pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas ir atzīstams par šādu laiku.

Slimības naudu aprēķina par darbnespējas dienām (stundām), kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā. Tādejādi slimības naudas mērķis ir kompensēt darbiniekam darba samaksu, ko viņš būtu saņēmis, ja vien nebūtu iestājies darbnespējas gadījums.

Līdz ar to, ja darbiniekam darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā ir iestājusies darbnespēja, sakarā ar ko darbinieks nevarēja ierasties darbā un zaudēja darbā gūstamos ienākumus, darba devējam ir pienākums aprēķināt un izmaksāt slimības naudu par darbiniekam iestājušos darbnespēju, ko apliecina izsniegtā darbnespējas lapa A.

Ja darbiniekam atbilstoši Darba likuma 153. pantam ir piešķirts atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas vai arī darbinieks saskaņā ar Darba likuma 58. pantam ir atstādināts no darba, par atstādināšanas laiku viņam neizmaksājot darba samaksu, darbinieks par attiecīgajiem periodiem nezaudē darbā gūstamos ienākumus, līdz ar to, ja minētajos periodos darbiniekam iestājas pārejoša darbnespēja, darba devējam nav pienākuma maksāt arī slimības naudu.

Papildus attiecībā uz atstādināšanu no darba svarīgi ir noskaidrot atstādināšanas sekas. Saskaņā ar Darba likuma 58. panta ceturto daļu ja atstādināšana no darba ir bijusi nepamatota, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Līdz ar to darba devējam ir pienākums izmaksāt slimības naudu par darba nespējas laiku, kas iestājusies periodā, kad darbinieks bija atstādināts no darba, ja atstādināšana no darba būs atzīta par nepamatotu.

Vai darba devējam ir pienākums šādā gadījumā maksāt slimības naudu?

Saskaņā ar Darba likuma 140. pantu darbiniekam, kam nolīgta summētā darba laika organizācija, darba un atpūtas laiku darba devējs nosaka darba grafikā, laikus iepazīstinot darbinieku ar to.

Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks un darba nespēja ir iestājusies periodā, kad viņam saskaņā ar grafiku ir brīvā nedēļa, darba devējam nav pienākums izmaksāt slimības naudu par šo periodu saskaņā ar likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36. panta prasībām, jo šis laiks ir darbinieka atpūtas laiks, nevis laiks, kad darbiniekam būtu jāveic darbs.

Tomēr likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36. pantā paredzēta darba devēja tiesība noteikt darba ņēmējiem, kuriem noteikts summētais darba laiks (summētais dienesta pienākumu izpildes laiks) un kuru mēnešalga (darba alga) nav atkarīga no faktiski nostrādāto stundu skaita konkrētā mēnesī, ņemot vērā darba (dienesta) specifiku, ka slimības naudu aprēķina par kalendāra darba dienām darbnespējas periodā.

Ņemot vērā apstākli, ka konkrētajā gadījumā ir nodibinātas darba tiesiskās attiecības ar diviem dažādiem darba devējiem, katrs līgums ir skatāms atsevišķi, neatkarīgi viens no otra. Katra darba līguma pusēm ir saistošas tās tiesības un pienākumi, kuras tā uzņēmusies tiesiskā kārtā, noslēdzot darba līgumu. Darba devēja atteikums apmaksāt slimības lapu A, norādot, ka darbinieka darbnespējas laiku apmaksās otrs darba devējs, nav pamatots.

Konkrētajā gadījuma katram darba devējam ir saistošs likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 36. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums darba ņēmējiem, kuriem darba periodā iestājusies ar Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegtu darbnespējas lapu apliecināta pārejoša darba nespēja, izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu ne mazāk kā 75 procentu apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80 procentu apmērā — par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par 9 kalendāra dienām.